Es biju nesen atgriezies pie savas ģimenes. Tikai uz īsu brīdi un galvenokārt Ezmes dēļ. Viņa ļoti skumst, ja es esmu ilgi prom. Istabā bija tikai Alise, Džaspers un Ezme. Alise pēkšņi sastinga, un viņas prāts vairs nebija nodarbināts ar jaunākajām modes tendencēm. Tajā sāka atklāties neparasta aina.
Vīzija bija stipri miglaina, ļoti neskaidra. Meža ielokā stāv pāris un skatās mežā. Virs viņu galvām debesīs spīd pilnmēness, bet koku zari izrotāti lampiņu virtenēm. Neliela auguma slaida sieviete ar ļoti bālu ādu. Pār viņas muguru vieglās lokās vijas tumši mati. Viņa tērpusies baltā garā, vienkāršā, tomēr ļoti elegantā un izsmalcinātā kleitā. Viņai blakus stāv vīrietis melnā uzvalkā... tas esmu ES!
Mēs pagriežamies viens pret otru. Mana seja staro laimē, bet viņas seja... patiesība viņa visa ir ļoti neskaidri redzama. Viņa man nedaudz atgādina Bellu. Manu mīļo Bellu, bet tā nav viņa. Tā nekādi nevar būt viņa! Šī būtne nebija cilvēks. Viņas nekustīgums, viņas bālais, perfektais augums, liek domāt par viņu kā par vienu no mums. Vampīrs. Bet Bella... viņa NEKAD nekļūs par vampīru! NEKAD!!!
Pēkšņi vīzijā ieskanējās skaidri, skaļi bērna smiekli! Un vīzija izgaisa...
- Alise! Kas tas bija? – Mēs apjukuši lūkojāmies viens otrā. – Kāpēc vīzija bija neskaidra? Kas viņa ir? Kāpēc tu nevari viņu redzēt skaidri?
- Es nezinu, Edvard... tiešām nezinu... vēl kaut kas nav izlemts... tāpēc miglains... – Alise čukstēja – Viņa šķita līdzīga mūsu Bellai... varbūt... tomēr...
- NĒ! NĒ! – Es kliedzu – NĒ! NEKAD, dzirdi NEKAD! – Es pēkšņi sajutu, ka mani sāk apņemt mākslīgs miers – Džasper! Nejaucies iekšā! Es tavai Alisei neko nedarīšu!
Viņš nikni uz mani paskatījās, ciešāk apskāva Alisi, bet atļāva man pašam tikt galā ar savām emocijām.
Es niknumā un sāpēs izskrēju cauri logam pļavā aiz mājas un turpināju savu ceļu mežā. Alises prātā uzplaiksnīja īsas ainas ar skrienošu mani gan mežā, gan sniegu un ledus klajumos, gan tuksnesī...
Es jutu Džaspera nožēlu, skumjas un vainas sajūtu...
Es dzirdēju Ezmes kluso - Neesi ilgi, dēls, atgriezies mājās! Mēs mīlam tevi...
Bet es turpināju skriet, jo doma par Bellu – aukstu un bez dvēseles – un pat vienkārši viņas vārda pieminēšana radīja neizturamas sāpes... šķita krūtīs izrauts caurums... es zināju, ka no tā es neaizbēgšu, tomēr turpināju skriet....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru