Liesmas

Bella.

Es biju viena pļavā. Pāris sekundes es tā arī paliku guļot un jutu, kā manī lēnām mostas liesma. Es zināju, ka tās drīz pārņems visu manu ķermeni. Bet tad es atcerējos: man ir jābēg. Man ir jātiek prom no šīs vietas, lai mani nevarētu atrast ne vilki, ne arī Lorēns, pirms es esmu spējīga sevi aizstāvēt. Man ir jāizdzīvo un jāpasargā Čārliju.

Man ir jābēg! Bet kā? Man nav spēka. Mani lēnām pārņem tumšs bezspēks...Jā, Lorēns izsūca no manis daudz asiņu... Manas rokas un kājas ir tik ļoti smagas. Un viss ap mani griezās un es nespēju piecelties. Es spēju tikai rāpot un līst. Un mani lēnām, bet neatlaidīgi sāka pārņemt sāpes. Es līdu un līdu, bet mani spēki izsīka un es saritinājos zem kāda liela paparžu pudura.

Sāpes bija mulsinošas.

Tieši tā – es biju apmulsusi. Nespēju saprast, nespēju notiekošajā saskatīt loģiku.

Mans ķermenis mēģināja sāpes apspiest. Es atkal un atkal kritu tumsā, kas izdzēsa daudzas sekundes vai varbūt pat minūtes moku un padarīja realitātes apzināšanos vēl grūtāku.

Mēģināju nošķirt bezsamaņu un samaņu.

Nemaņa bija melna, un šajos brīžos tik ļoti nesāpēja.

Samaņa bija sarkana, un sajūta bija tāda, it kā mani zāģētu uz pusēm, it kā mani notriektu autobuss, it kā mani dauzītu boksa čempions, it kā mani mīdītu buļļi un it kā mani iemērktu skābē, it kā tas viss notiktu vienlaikus.

Samaņa bija apziņa, ka ir kaut kas daudz svarīgāks par visām mokām, tik nespēju atcerēties, kas.

Jutu, ka aizslīdu, - nebija nekā, pie kā pieturēties.

Nē! Man bija jādzīvo. No manis bija atkarīgs Čārlijs.... Un Džeikobs!

Karstums bija tik īsts, ka bija grūti uztvert to kā iedomu augli.

Karstāks.

Nu jau kļuva nepatīkami. Pārāk karsti. Neizturami karsti. Karstums bija manī pašā.

Liesma kļuva stiprāka. Tā auga un svilināja, un atkal auga, līdz bija spēcīgāka par jebko, ko kādreiz biju sajutusi un izdzēsa visas domas.

Caur ugunsgrēku, kas plosījās manās krūtīs, es sajutu pulsu un apjautu, ka esmu atkal atradusi savu sirdi, taču nu jau vēlējos, kaut nebūtu to uzgājusi. Gribēju pacelt rokas, pārplēst krūtis un izraut no tām savu sirdi. Es biju gatava darīt jebko, lai tikai izglābtos no mokām. Bet es nejutu savas rokas un nespēju pakustināt ne pirkstu.

Salīdzinājumā ar pašreizējām sajūtām tas, kā Džeims bija salauzis manu stilbu, šķita tīrais nieks. Tas bija tikpat kā gulēt dūnu pēlī. Tagad es būtu ar mieru to paciest kaut simt reižu! Simts lūzumu. Es to paciestu un justos pateicīga.

Liesma dega arvien karstāk, un man gribējās kliegt. Lūgties, lai kāds mani nogalina tūlīt pat, pirms jāizdzīvo vēl kaut sekunde neizturamo sāpju. Bet es nespēju pakustināt lūpas. Es jutos kā mikroviļņu krāsnī ielikta mērces bundža – iekšēji degoša un gatava eksplodēt no iekšējā spiediena.

Mani apņēma liesmas, kas izgrauza ceļu no sirds un neizturami sāpīgi izplūda plecos un vēderā, applaucēja rīkli un laizīja manu seju.

Kā dēļ man eksistēt? Kā dēļ man izciest šo degšanu? Alise teica, ka tā turpināsies apmēram trīs dienas. TRĪS DIENAS!!! Kas ir tā vērts? Vienīgas, kura dēļ es esmu vēlējusies to izciest, mani vairs negrib. VIŅŠ ir mani pametis! Man vairāk neviena nav... Vēlējos tikai nomirt. Kaut es nekad nebūtu piedzimusi! Mana dzīvība nebija tādu sāpju vērta. Nebija to vērta, lai es paciestu sāpes vēl viena sirdspuksta garumā. Un tad es atcerējos – Čārlijs! Man ir kā dēļ to visu izciest... Čārlijs, tētis... Man ir viņu jāpasargā. Jāpasargā no vilkiem, no Lorēna, no Viktorijas... Jā, viņa dēļ es to varēšu. Es beidzot vairs nebūšu vājā, neveiklā Bella. Es būšu jauna un uzlabota! Tikai man ir šis jāiztur... un jāiztur klusējot, lai mani neatrastu... Es zinu, ka tas ir iespējams... tam ir jābūt izdarāmam, jo es zināju, ka Kārlails degot klusēja, lai viņu neatklātu. Bet vai es to varu? Man ir jāvar... un liesmas atkal izdzēsa manas domas...

Ļauj man mirt, ļauj man mirt, ļauj man mirt!...

Drausmīgās mokas un mēmie kliedzieni, lūdzoties, kaut nāktu nāve, vilkās nebeidzami ilgi. Nebija nekā cita. Pat laika nē. Sāpes šķita bezgalīgas, tām nebija ne sākuma, ne beigu. Laiks šķita apstājies šajā sāpju mirklī.

Nebeidzamais ugunskurs turpinājās.

Varbūt pagāja sekundes, varbūt nedēļas vai gadi, bet beidzot laiks sāka kaut ko nozīmēt.

Vienlaikus notika divas lietas, kas izauga cita no citas tā, ka es nezināju, kura nāca vispirms: laiks atsāka ritēt, un es kļuvi stiprāka.

Jutu kā pakāpeniski atgriežas vara pār pašas ķermeni, kā lēni atslābst sastingums. Tā bija pirmā pazīme, ka mans laiks sācis ritēt. Es apzinājos, ka spēju pakustēties. Apzinājos, un atsāku līst uz priekšu. Un es atkal līdu caur sūnām, caur papardēm, caur kritušiem zariem, pāri kritušiem kokiem...

Un es atcerējos, kāpēc man nevajadzētu kliegt. Kaut gan tas joprojām likās neiespējami, atcerējos, ka kaut kas tomēr varēja būt šo mocību vērts.

Lai mani neviens neatrastu, centos apvaldīt un ieslodzīt ķermenī kliedzienus, kas lauzās uz āru, es joprojām degu, taču šķita, ka, atšķirībā no laika, kad mani bija pārņēmis bezspēks, es vairs neesmu piesieta pie staba, tagad likās, ka turos pie tā, lai paliktu sārtā.

Mana dzirde kļuva arvien asāka, un es varēju saskaitīt sirds drudžainos, dobjos pukstus, kas iezīmēja laika ritumu.

Varēju saklausīt seklos elpas vilcienus, kas izlauzās man caur zobiem.

Varēju sadzirdēt koku šalkoņu un retas putnu dziesmas.

Un es varēju dzirdēt netālu no manis soļus... skrienoša milzīga dzīvnieka soļus. Es sastingu. Palīdu zem papardēm un pieplaku zemei un lūdzos, lai mani neviens neatrastu... Sekundes ritēja, un es vairs nedzirdēju nekādu kustību.. nevienu lieku skaņu... Un tad, pus metru no manis klusām nostājās četras milzīgas brīna vilka kājas! Viņš apstājās, tad pielika degunu pie zemes un ostīja zāli, kaut ko meklēdams. Meklēdams mani! Es aizturēju elpu un centos nekustēties, un lūdzos... Es lūdzos tā, kā vēl nekad nebiju savā mūžā lūgusies! Es lūdzos, lai šis briesmonis mani neatrastu, lai šinī mirklī Čārlijs nebūtu mežā, lai vilks neatrastu Čārliju! Lūdzot es biju aizmiegusi acis, kad tās pavēru, vilka vairs nebija! Viņš bija pazudis tik pat pēkšņi kā parādījies. Es nedroši izelpoju un ievilku nedrošu elpu... un klausījos... klusums, tik lapu šalkoņa un putnu dziesmas un ūdens... tekošs ūdens. Es sāku lēnām savu iesākto ceļu, jo man bija jātiek prom no vietas, kur atradās milzīgais vilks! Es nolēmu virzīties upes virzienā. Ja man izdotos tikt tai pāri, vilki varbūt mani vairs neuzostu...

Pamazām kļuvu stiprāka un es spēju ne vairs tikai rāpot, bet arī piecelties kājās un skriet lēnā grīļīgā solī. Un arī manas domas bija skaidrākas. Lai arī mani joprojām plosīja uguns, tomēr es spēju tikt līdz upei un pat tai pāri – vispirms gar kādu upē iekritušu koku un tad mani parāva straume, kas mani aiznesa līdz kādam citam nolūzušam un upē iekritušam kokam otrpus upei, taču krietnu gabalu lejup pa upi. Man šķita, ka aukstais upes ūdens kaut daļēji dzēsīs liesmas manī, bet nekā – liesmas palika un turpināja mani plosīt. Es izrāpos no upes un nokļuvu paparžu klajumā. Es sāpju nomocīta nokritu pie zemes, taču galvā bija bezgala daudz vietas domām. Vieta apsvērt notikušo, paraudzīties nākotnē un joprojām – nebeidzami daudz vietas ciešanām.

Un vieta raizēm.

Cik ilgi? Cik sekundes es vēl degšu? Desmit tūkstošus? Divdesmit? Vēl dienu – astoņdesmit sešus tūkstošus un četrus simtus sekunžu? Vēl ilgāk? Vai es vēl nebiju pārvērtusies par ogli, kā man pašai šobrīd likās? Šķita, ka nu jau man būtu jāizskatās pēc kaudzītes pārogļojušos kaulu. Ik šūna manā ķermenī bija sadegusi un kļuvusi par pelniem.

Es dzirdēju visu. Es dzirdēju putnus, es dzirdēju lapas, vēju, upi, klusus zvēru soļus otrpus upei, tālumā braucošu mašīnu un tajā skanošu mūziku... Vai tad es biju tik tuvu ceļam? Es, par spīti sāpēm, piecēlos kājās un dīvainā kārtā jutos spēcīgāka kā jebkad. Es apskatījos apkārt un izbrīnā iekliedzos – otrpus paparžu klātajai pļaviņai stāvēja tik ļoti pazīstamais, līdz sāpēm mīļais, bālais, saltais nams! Ups! Es taču nedrīkstēju trokšņot! Māja. Man jāpaslēpjas mājā. Un es, pati pārsteigta par savu spēku pēc visa izciestā, pārskrēju pāri pļaviņai. Bet kā es tikšu iekšā? Vai man varētu būt tāda laime, ka durvis būs neaizslēgtas? Paraustot stikla durvju rokturi, sapratu, ka tāda laime man nav lemta... Sāpju un izmisuma plosīta es dusmās sabruku uz lieveņa un triecu dūri pret stiklu... Tas izbira! Kā tas ir iespējams!? Protams, es savā mūžā esmu saplēsusi vairākas stikla durvis, bet ne jau ar savu spēku! Es varu izlidot cauri stiklam, bet ne jau sasist...

No mana izbrīna mani izrāva tālumā atskanējušā vilka gaudošana. Man ir jāslēpjas! Es piecēlos un caur izsisto rūti ielīdu mājā... mani apņēma līdz sāpēm pazīstamas smaržas un priekšmeti. Nu manu sirdi ne tikai plosīja liesmas, bet arī sāpīgas atmiņas. Nē, man jātiek no šejienes prom! Un es skrēju cauri dzīvojamai istabai kāpņu virzienā. Es, klupdama un krizdama, skrēju pa kāpnēm pat, nemanot, kurā stāvā esmu un pa kurām durvīm ieskrēju kādā istabā... Izskrēju tai cauri un sabruku kādas citas, praktiski tik pat lielas telpas tālākajā stūrī. Sabrūkot es uzrāvu sev virsū kaut kādas lupatas, bet mani tas vairs neuztrauca, jo sāpes izmainījās.

Tās pamazām sāka pagaist no roku un kāju pirkstu galiem. Sāpes atkāpās lēnām, bet vismaz tas notika. Tās noteikti ir beigas. Sāpes aprimst...

Laikam tās arī bija beigas. Uguns manā rīklē tagad dega citādi. Tā ne tikai dedzināja, bet arī kaltēja. Biju izžuvusi kā tuksnesis. Tikai izslāpusi. Degoša uguns un svilinošas sāpes...

Atkal kļuva ļaunāk: uguns manā sirdī sāka dedzināt karstāk.

Kā tas bija iespējams?

Mani jau tā pārāk ātrie sirdspuksti kļuva straujāki – uguns lika tai uzņemt jaunu, drudžainu ritmu.

Uguns atkāpās no manām plaukstām, atstājot tās svētlaimīgi nesāpīgas un vēsas. Bet tā virzījās uz manu sirdi, kas dega karsta kā saule un pukstēja trakā ātrumā. Istabā nebija nekā skaļāka par manu trauksmaino sirdi, kas sitās uguns ritmā.

Roku locītavas un potītes bija brīvas no sāpēm. Tur uguns bija pilnīgi izdzisusi, bet to aizēnoja drausmīgas sāpes sirdī.

Uguns vēl karstāk šāvās caur manām krūtīm, ieplūstot sirdī no elkoņiem un ceļgaliem.

Un tad – vai!

Sirds pēkšņi sarāvās un sāka dunēt manās krūtīs kā helikoptera propellers, apdullinošā nepārtrauktā skaņa bija kā ieslodzīta manā krūškurvī. Krūtīs uzliesmoja jauna uguns, it kā uzsūcot atlikušās liesmas no pārējā ķermeņa. Mana mugura izliecās, it kā uguns būtu mani satvērusi aiz sirds un rautu augšup.

Es sabruku atpakaļ guļus uz zemes un sākās cīņa – mana auļojošā sirds sacentās ar uzbrūkošo uguni. Zaudēja abas. Uguns bija nolemta iznīcībai, jo bija aprijusi visu, kas spēja degt. Mana sirds traucās uz pēdējo pukstu.

Uguns koncentrēja pēdējo, neciešamo uzliesmojumu vienīgajā vēl cilvēciskajā orgānā. Uzliesmojumam atbildēja dobjš, tukšs puksts. Mana sirds vēl divas reizes noraustījās un klusi iepukstējās vēl pēdējo reizi.

Valdīja klusums. Nebija dzirdama neviena skaņa. Pat manējā elpa ne.

Mirkli spēju saprast tikai to, ka man vairs nesāp.

Un tad es atvēru acis un izbrīnīta pavēros apkārt.

Pļava

Bella

Cik labi, ka esmu viena!

Viena. Es drūmā apmierinājumā atkārtoju šo vārdu, par spīti sāpēm uzrausdamās kājās. Un tajā pašā mirklī apmēram trīsdesmit soļus tālāk ziemeļu pusē starp kokiem parādījās kāds stāvs.

Vienā vienīgā sekundē mani pārņēma reibinoši daudz emociju. Vispirms pārsteigums – es biju tālu no visām takām un negaidīju, ka šeit varētu būt vēl kāds. Un, kad ieskatoties rūpīgāk, pamanīju stāva pilnīgo nekustīgumu un bālo ādu, mani pārņēma kvēla cerība. Es to nikni apspiedu, cīnīdamās pret tikpat spēcīgo izmisumu brīdī, kad uzlūkoju seju, ap kuru vijās tumši mati. Tā nebija seja, ko vēlējos redzēt. Tad es sajutu bailes; tā gan nebija ilgotā seja, bet atradās gana tuvu, lai nojaustu, ka vīrietis nav nomaldījies ceļinieks.

Un tad beidzot es svešinieku pazinu.

-Lorēn!- es negaidītā pārsteigumā izsaucos.

Reakcija bija iracionāla. Man droši viena vajadzēja sastingt bailēs.

Kad pirmo reizi satikāmies, Lorēns piederēja Džeimsa baram. Viņš toreiz neiesaistījās medībās, kur es biju medījums, tikai tāpēc, ka baidījās. Mani sargāja lielāks klans, nekā viņējais. Ja tā nebūtu, viss izvērstos citādi – tolaik Lorēnam nebija pilnīgi nekādu iebildumu notiesāt mani maltītē. Tagad viņš, protams, bija mainījies, jo bija devies uz Aļasku dzīvot pie otra civilizētā klana - vēl vienas ģimenes, kas ētisku apsvērumu dēļ nedzēra cilvēku asinis. Vēl vienas ģimenes, tādas pašas kā… bet es neļāvu sev atcerēties šo vārdu.

Jā, just bailes būtu bijis loģiskāk, taču es jutu tikai dziļu apmierinājumu. Pļava atkal bija burvības apdvesta vieta. Tās maģija, tiesa, bija tumšāka, nekā biju gaidījusi, bet tā vienalga bija maģija. Te nu bija manis meklētā saikne. Pierādījums – lai cik tāls -, ka kaut kur plašajā pasaulē, kurā dzīvoju es… eksistē arī viņš.

Bija grūti noticēt tam, ka Lorēns it nemaz nav mainījies. Laikam jau bija ļoti muļķīgi un cilvēkam raksturīgi gaidīt, ka pēdējā gada laikā būs notikušas kādas būtiskas pārmaiņas. Bet viņā bija kaut kas…es tomēr īsti nevarēju saprast, kas.

-Bella? – Lorēns izskatījās vēl pārsteigtāks nekā es.

-Tu mani atceries. – Es pasmaidīju. Nepārspējami – es sajūsminājos par to, ka vampīrs atceras manu vārdu.

Viņš arī pasmaidīja. – Nebiju domājis, ka tevi te ieraudzīšu. – Lorēns samulsis panāca man pretī.

-Vai tad nav otrādi? Es te dzīvoju. Bet tu, man likās, aizbrauci uz Aļasku.
Viņš apstājās apmēram desmit soļu attālumā un piešķieba galvu. Seja bija skaistākā, kādu biju redzējusi pēdējā…mūžībā, kā šķita. Es pētīju viņa vaibstus ar savādi alkainu atvieglojuma izjūtu. Te nu reiz bija kāds, kura priekšā man nebija jāizliekas, kāds, kurš jau zināja visu, ko nekad nebiju drīkstējusi izteikt skaļi.

-Tev taisnība, - viņš piekrita. – Es tiešām biju Aļaskā. Un tomēr es negaidīju… Atradis Kalenu namu tukšu, domāju, ka viņi ir pārvākušies.

-Ā. – Es iekodu lūpā, jo vārda pieminēšana lika iesāpēties tukšumam manās krūtīs. Pagāja brīdis, iekams spēju atkal saņemties. Lorēns ar ziņkārīgu skatienu tumšajās acīs klusēja.

-Tā arī ir, - es beidzot izmocīju.

-Hmm, - viņš nomurmināja. – Mani pārsteidz, ka tevi atstāja tepat. Vai tad tu viņiem nebiji tāds kā mājdzīvnieks? – Acīs nebija ne miņas no apzināta apvainojuma.
Es vārgi pasmaidīju. – Kaut kā tamlīdzīgi.

-Hmm, - viņš vēlreiz domīgi novilka.

Un tajā brīdī es apjautu, kāpēc viņš nav mainījies – nemaz nav mainījies. Pēc tam, kad Kārlails pateica, ka Lorēns ir apmeties pie Tanjas ģimenes, es biju viņu sākusi iztēloties – retajos gadījumos, kad par to vispār domāju – ar tādām pašām zeltainām acīm kā … saviebdamās domās izteicu vārdu… Kaleniem. Tādām kā visiem labajiem vampīriem.

Es neapzināti paspēru soli atpakaļ, un viņa ziņkārīgie, tumši sarkanie redzokļi man sekoja.

-Vai viņi bieži brauc ciemos?- viņš jautāja joprojām mierīgi, bet paspēra soli uz manu pusi.

„Melo,” skaistā, samtainā balss manās atmiņās satraukti čukstēja.

Es salēcos, izdzirdusi viņa balsi, bet tai nebūtu vajadzējis mani pārsteigt. Vai tad es pašlaik neatrados lielākajās briesmās, kādas vispār varētu iedomāties? Salīdzinājumā ar pašreizējo situāciju brauciens ar motociklu bija bērnu spēle.

Es darīju, ko balss lika.

-Dažreiz. – es centos, lai man balss izklausīties mierīga. – Man laikam laiks rit lēnāk. Tu jau zini, kā viņi sāk darīt kaut ko citu… - iešļupstējos un tikai ar piepūli aizvēru muti.

-Hmm, - Lorēns atkal novilka. - Mājā smaržoja tā, it kā tā jau kādu laiku stāvētu tukša…

„Tev ir jāizdomā labāki meli, Bella,” balss mudināja.

Es mēģināju. – Būs jāpastāsta Kārlailam, ka biji iegriezies. Viņam būs žēl, ka palaidis to garām. – Izlikos, ka drusku vilcinos. – Bet droši vien nevajadzētu par to stāstīt… Edvardam, es tā domāju… - Es tik tikko spēju izrunāt viņa vārdu, tādēļ saviebās seja un mani meli vairs neizklausījās tik pārliecinoši. – Viņam ir ātras dusmas… nu, tu jau droši vien atceries. Viņš joprojām attiecībā uz visu to padarīšanu ar Džeimsu ir stipri jūtīgs. – Es izbolīju acis un izklaidīgi pavēcināju roku, it kā tas viss būtu tālā pagātnē, bet manā balsī skanēja viegla histērija. Interesanti, vai Lorēns spēja to nojaust.

-Vai tiešām? – Lorēns jautāja patīkamā… un skeptiskā tonī.

Es atbildēju pavisam strupi, lai panika nebūtu tik ļoti dzirdama. – Aha.

Lorēns viegli paspēra soli uz sāniem, pārlaizdams skatienu pļaviņai. Pamanīju, ka kustība viņu pietuvina man. Balss manā galvā dobji ieņurdējās.

-Un kā klājas Denali? Kārlails sacīja, ka tu esot apmeties pie Tanjas, vai ne? – Mana balss saknēja pārāk spiedzīgi.

Jautājums viņu uz brīdi apklusināja. – Man Tanja ļoti patīk, - viņš vilcinājās. – Un viņas māsa Irīna vēl vairāk… Vēl nekad agrāk neesmu tik ilgi palicis vienā vietā un izbaudu priekšrocības… un piedzīvojumu. Bet noteikumi ir stingri… mani pārstiedz, ka viņi spēj tik ilgi tiem pakļauties. – Viņš sazvērnieciski man uzsmaidīja. – Dažreiz es mānos.

Man sažņaudzās rīkle. Sāku spert soli atpakaļ, bet sastingu, kad sarkanās acis to pamanīja.

-Ā, - es vārgi novilku. – Džasperam arī ar to ir grūtības.

„Nekusties,” balss manā galvā čukstēja. Es mēģināju darīt, ko man liek. Bija grūti: instinktu, kas mudināja mesties bēgt, bija gandrīz neiespējami apspiest.

-Tiešām? – Lorēns izskatījās ieinteresēts. – Vai tāpēc viņi devās prom?

-Nē, - es godīgi atbildēju. – Mājās viņš ir uzmanīgāks.

-Jā, - Lorēns piekrita. – Es arī.

Viņš nu jau pilnīgi skaidri paspēra vēl soli uz priekšu.

-Vai Viktorija tevi atrada? – jautāju, tverdama pēc elpas un izmisīgi mēģinādama novērst vampīra uzmanību. Tas bija pirmais jautājums, kas iešāvās prātā, un es to uzreiz nožēloju. Viktorija bija medījusi kopā ar Džeimsu un tad pazudusi, par viņu es šajā brīdī nevēlējos domāt.

Bet jautājums Lorēnam tiešām lika apstāties.

-Jā, - viņš vilcinādamies atbildēja. – Patiesībā es te esmu, izdarot pakalpojumu viņai. – Lorēns saviebās. – Viktorija nepriecāsies to dzirdot.

-Ko tad? - es dedzīgi prašņāju tālāk, aicinot turpināt. Lorēns lūkojās kokos, nevis uz mani, un es to izmantoju un paspēru soli atpakaļ.

Viņš atkal paskatījās uz mani un pasmaidīja, izskatīdamies pēc tumšmataina eņģeļa.
-To, ka tevi nogalināju es, - viņš aicinoši murrāja.

Sagrīļojos un paspēru vēl soli atpakaļ. Ņurdoņa galvā kļuva tik drudžaina, ka bija grūti saklausīt vampīra vārdus.

-Viņa gribēja to izdarīt pati, - Lorēns līksmi turpināja. – Viņa drusku… dusmojas uz tevi, Bella.

-Uz mani? – es iepīkstējos.

Viņš papurināja galvu un iesmējās. – Zinu, man arī tas liekas mazliet jocīgi. Bet Džeimss bija viņas pāris, un tavs Edvards viņu nogalināja.

Pat tagad, uz nāves sliekšņa, viņa vārda pieminēšana bija kā sāls manās vēl nesadzijušās brūcēs.

Lorēns manu reakciju neievēroja. – Viņa domāja, ka būtu pareizāk nogalināt tevi, nevis Edvardu. Tas būtu godīgi – pāris pret pāri. Viņa man, ja tā var izteikties, lika izpētīt stāvokli. Es nebiju iedomājies, ka tev būs tika viegli tikt klāt. Tāpēc varbūt viņas plāns nebija labs – tāda atriebība, kādu viņa plānoja, nesanāks, jo tu laikam Edvardam nemaz tik daudz nenozīmē – ja jau viņš tevi atstāja pilnīgi neaizsargātu.

Vēl viens trieciens, kas atbalsojās manās tukšajās krūtīs.

Lorēns mazliet sakustējās, es pastreipuļoju atpakaļ.

Viņš sarauca uzacis.

-Tad varbūt varam viņu pagaidīt? - man paspruka.

Vampīra sejā parādījās nebēdnīgs smaids. – Tu mani esi satikusi sliktā brīdī, Bella. Uz šejieni es nenācu Viktorijas uzdevumā - es medīju. Es esmu diezgan izsalcis, un tu smaržo… man siekalas saskrien mutē.

Lorēns atzinīgi pavērās manī, it kā tas būtu kompliments.

„Piedraudi viņam,” mana skaistā halucinācija šausmās pavēlēja.

-Viņš zinās, ka tas biji tu, - es paklausīgi čukstēju. – Tu nepaliksi nesodīts.

-Kāpēc gan? – Lorēna smaids kļuva platāks. Viņš pārlaida skatienu nelielajam izcirtumam. – Smaržu aizskalos nākamais lietus. Tavu līķi neatradīs – tu vienkārši nokļūsi pazudušo personu sarakstā līdz ar daudziem, daudziem citiem cilvēkiem. Nav nekāda iemesla, kāpēc lai Edvards iedomātos par mani, ja vien vispār sāks kaut ko meklēt. Man nav nekas pret tevi, Bella. Es vienkārši esmu izsalcis.

„Lūdzies,” balss manā galvā vaimanāja.

-Lūdzu, - es elsoju.

Lorēns ar laipnu seju papurināja galvu. – Palūkojies uz to šādi, Bella, - tev ļoti paveicās, ka tevi atradu tieši es.

-Vai tiešām? – es čukstēju, pasperdama soli vēl atpakaļ.

Lorēns veikli un graciozi sekoja.

-Jā. Es to izdarīšu ļoti ātri. Tu neko nejutīsi, apsolu. Vēlāk, protams, es Viktorijai pastāstīšu ko citu, lai viņu nomierinātu. Bet, ja tu zinātu, ko viņa bija tev plānojusi, Bella… - Lorēns lēni, gandrīz ar riebumu pašūpoja galvu. – Zvēru, ka tu man par to pateiksies.

Es šausmās blenzu uz izsalkušo vampīru.

Lorēns ieelpoja vēsmu, kas plivināja manas matu šķipsnas viņa virzienā. – Man siekalas saskrien mutē, - viņš atkārtoja, dziļi ievilkdams elpu.



Saspringu, gatavodamās viņa lēcienam, un, samiegusi acis, sarāvos, Edvarda dusmu pilnais rēciens atbalsojās man pakausī. Viņa vārds sagrāva visas sienas, kurās biju centusies to iesprostot. Edvard, Edvard, Edvard. Es miršu. Tad jau nebija nozīmes, ja arī domāju par viņu. Edvard, es mīlu tevi.

Caur pievērtajām skropstām redzēju, kā Lorēns smaidot dziļi ieelpoja. Šķita, ka viņš ar baudu izgaršo gaisu un tajā esošo manu smaržu. Un pēkšņi viņa vairs nebija manā priekšā. Es pārsteigumā iepletu acis un tad sajutu kā no mugurpuses uz mana kakla ledusauksta roka atbīda matus... viņa vēsā elpa tuvojās un man uzmetās zosāda... ne tik daudz no aukstuma, kā no bailēm.

-Tik tiešām kārdinoša smarža, - viņš klusi nomurmināja, bet es viņu knapi dzirdēju, jo manu galvu pildīja Edvarda rūcieni un Lorēnam veltīta lamuvārdu plūsma. – Piedod, Viktorij! - Un sekundes simtdaļā es biju pagriezta pret viņu. Manā kaklā iecirtās viņa asie zobi, es sajutu asu sāpi.

- Bella! Bella! Nē! Nē! Bella... – Edvarda balss aizlūza šņukstos.

- Edvard, es mīlu tevi! Tikai tevi! Mūžam...- es nočukstēju un ļāvos bezspēkam, kas mani arvien vairāk pārņēma... Nāve... Es tik ilgi biju gaidījusi atpestīšanu no sāpēm... un pēkšņi – es atsitos pret zemi!

Es šokā pavēru acis, lai redzētu, kāpēc Lorēns nepabeidza iesākto, kāpēc, es esmu vēl dzīva. Kas vai kurš uzdrīkstējās paildzināt manas ciešanas? Vai es jau neesmu cietusi pietiekami?

Ar bezspēka apmiglotu skatienu redzēju, ka Lorēns piepeši aiztur elpu un strauji pacērt galvu pa kreisi. Man bija bail novērsties no viņa un sekot skatienam, kaut arī vampīram taču nemaz nevajadzēja novērst uzmanību vai izmantot citas viltības, lai mani uzveiktu.

-Nespēju tam noticēt, - viņš nomurmināja tik klusi, ka es tik tikko sadzirdēju.
Man bija jāpaskatās. Pārlaidu skatienu izcirtumam, lai redzētu, kas par dažām sekundēm paildzinājis manu dzīvi. Sākumā neko nevarēju ieraudzīt un atkal palūkojos uz Lorēnu. Tagad viņš kāpās prom ātrāk un skatiens joprojām bija kā piekalts biezoknim.

Tad es to pamanīju. No kokiem klusi kā ēna izslīdēja milzīgs, melns veidols un nepārprotami devās vampīra virzienā. Tas bija neiedomājami liels – tik augsts kā zirgs, tomēr druknāks un daudz muskuļotāks. Milzenis atņirdza veselu rindu naža asmenim līdzīgu zobu, starp kuriem izlauzās tāds kā grizli ņurdiens un atbalsojās klajumā kā attāls pērkona dārds.

Lācis. Tikai tas nebija nekāds lācis. Un tomēr tam vajadzēja būt tam pašam melnajam milzenim, kas radīja paniku apkārtnē. No attāluma ikviens domātu, ka tas ir lācis. Kas gan varētu būt tik milzīgs un spēcīgs?

Mana vienīgā šī brīža vēlēšanās bija, lai vienalga kurš no viņiem – Lorēns vai šis radījums, pabeidz Lorēna iesākto, jo es jau jutu pirmās liesmas manā ķermenī un es jau no pagājušā pavasara pieredzes zināju, ka liesmas tikai pieņemsies spēkā. Lielais, melnais zvērs klusām virzījās pa zāli tikai pavisam netālu no vietas, kur gulēju.

Es blenzu uz milzīgo briesmoni, pūlēdamās izdomāt tam apzīmējumu. Veidolā un kustībā noteikti bija kaut kas no suņa. Šausmu pārņemtajā prātā iešāvās tikai viena doma. Tomēr es nekad nebūtu iedomājusies, ka vilks varētu būt tik liels.
Atskanēja vēl viens rūciens, un es nodrebēju.

Lorēns atmuguriski kāpās atpakaļ mežā, un piepeši manā prātā, par spīti vājumam un nu jau dedzinošajām sāpēm, iešāvās mulsinoša doma. Kāpēc Lorēns bēg? Protams, vilks izskatījās kā monstrs, tomēr bija tikai dzīvnieks. Kāpēc lai vampīrs baidītos no dzīvnieka? Un Lorēns bija nobijies. Viņa acis bija ieplestas šausmās – tāpat kā manējās.

It kā atbildot uz neizteikto jautājumu, pēkšņi milzenis vairs nebija viens. Abās pusēs pļavā klusi iznāca vēl divi gigantiski vilki. Viens bija tumši pelēks un otrs brūns, bet neviens nebija tik liels kā pirmais. Pelēcis iznāca no kokiem tikai dažu soļu attālumā no manis un lūkojās tieši uz Lorēnu.

Es nepaguvu aptvert notiekošo, kad parādījās vēl divi vilki un pievienojās pirmajiem trim, izveidojot kaut ko līdzīgu kāsim. Tādējādi rūsaini brūnais briesmonis, kas no krūmiem iznāca pēdējais, bija man tik tuvu, ka es būtu varējusi tam pieskarties.
Man aizcirtās elpa un es sarāvos kamolā. Es atkal sastingu un gaidīju, kad kāds – Lorēns vai vilki – izbeigs manas mocības. Uz mirkli man prātā iešāvās doma – ja nu (un, protams, ka tā notiks) Lorēns tiek prom no vilkiem un uziet Čārliju?! Un es kvēli vēlējos, lai notiktu brīnums un vilki saplosītu Lorēnu. Viņi taču bija daudz un milzīgi, bet Lorēns viens. Nē, tas nav iespējams. Vilku zobi un nagi, lai arī cik spēcīgi tie nebūtu, nevar ievainot vampīra akmenscieto , perfekto, tik ļoti skaisto ādu. Un, vēl jo vairāk, viņi nekad nespēs viņu panākt... neviens neskrien tik ātri kā vampīrs. Bet, ja nu tomēr, kāds vilks izdzīvo?... Čārlijs mani meklēs... Viņš būs mežā... Viņš var sastapties ar kādu no šiem briesmoņiem...

Tajā brīdī sarkanbrūnais vilks, kas stāvēja vistuvāk izdzirdot manu gārdzienu, mazliet pagrieza galvu manā virzienā un piebāza purnu man klāt.

Dzīvnieka acis bija tumšas, gandrīz melnas un īsu mirkli vērās manī ar skatienu, kas šķita sāpju pilns un pārāk gudrs mežonīgam zvēram.

Lūkodamās plēsoņas acīs, es piepeši iedomājos par Džeikobu – jau atkal ar pateicību. Vismaz es uz pasaku pļavu ar briesmoņiem biju atnākusi viena. Vismaz Džeikobam nebūs jāmirst. Vismaz manas rokas nemirks viņa asinīs.

Tad atskanēja milzīgā, melnā vilka rūciens, un rūsganais pacirta galvu atpakaļ un skatījās uz Lorēnu.

Vampīrs blenza uz vilku baru neslēptā šokā un izbailēs. Šoks bija vienīgais, ko es varēju saprast. Bet tad, man par lielu pārsteigumu, viņš pēkšņi apcirtās apkārt un pazuda kokos.

Viņš aizbēga.

Vienā mirklī vilki metās Lorēnam pakaļ, dažos lēcienos pievārēdami pļaviņu, viņi rēca tik skaļi, ka es instinktīvi aizklāju ar rokām ausis. Zvēriem nozūdot mežā, skaņa pārsteidzoši ātri pagaisa.

Un tad es atkal biju viena.

Vīzija

Edvards.

Es biju nesen atgriezies pie savas ģimenes. Tikai uz īsu brīdi un galvenokārt Ezmes dēļ. Viņa ļoti skumst, ja es esmu ilgi prom. Istabā bija tikai Alise, Džaspers un Ezme. Alise pēkšņi sastinga, un viņas prāts vairs nebija nodarbināts ar jaunākajām modes tendencēm. Tajā sāka atklāties neparasta aina.

Vīzija bija stipri miglaina, ļoti neskaidra. Meža ielokā stāv pāris un skatās mežā. Virs viņu galvām debesīs spīd pilnmēness, bet koku zari izrotāti lampiņu virtenēm. Neliela auguma slaida sieviete ar ļoti bālu ādu. Pār viņas muguru vieglās lokās vijas tumši mati. Viņa tērpusies baltā garā, vienkāršā, tomēr ļoti elegantā un izsmalcinātā kleitā. Viņai blakus stāv vīrietis melnā uzvalkā... tas esmu ES!

Mēs pagriežamies viens pret otru. Mana seja staro laimē, bet viņas seja... patiesība viņa visa ir ļoti neskaidri redzama. Viņa man nedaudz atgādina Bellu. Manu mīļo Bellu, bet tā nav viņa. Tā nekādi nevar būt viņa! Šī būtne nebija cilvēks. Viņas nekustīgums, viņas bālais, perfektais augums, liek domāt par viņu kā par vienu no mums. Vampīrs. Bet Bella... viņa NEKAD nekļūs par vampīru! NEKAD!!!

Pēkšņi vīzijā ieskanējās skaidri, skaļi bērna smiekli! Un vīzija izgaisa...


- Alise! Kas tas bija? – Mēs apjukuši lūkojāmies viens otrā. – Kāpēc vīzija bija neskaidra? Kas viņa ir? Kāpēc tu nevari viņu redzēt skaidri?

- Es nezinu, Edvard... tiešām nezinu... vēl kaut kas nav izlemts... tāpēc miglains... – Alise čukstēja – Viņa šķita līdzīga mūsu Bellai... varbūt... tomēr...

- NĒ! NĒ! – Es kliedzu – NĒ! NEKAD, dzirdi NEKAD! – Es pēkšņi sajutu, ka mani sāk apņemt mākslīgs miers – Džasper! Nejaucies iekšā! Es tavai Alisei neko nedarīšu!
Viņš nikni uz mani paskatījās, ciešāk apskāva Alisi, bet atļāva man pašam tikt galā ar savām emocijām.

Es niknumā un sāpēs izskrēju cauri logam pļavā aiz mājas un turpināju savu ceļu mežā. Alises prātā uzplaiksnīja īsas ainas ar skrienošu mani gan mežā, gan sniegu un ledus klajumos, gan tuksnesī...

Es jutu Džaspera nožēlu, skumjas un vainas sajūtu...

Es dzirdēju Ezmes kluso - Neesi ilgi, dēls, atgriezies mājās! Mēs mīlam tevi...

Bet es turpināju skriet, jo doma par Bellu – aukstu un bez dvēseles – un pat vienkārši viņas vārda pieminēšana radīja neizturamas sāpes... šķita krūtīs izrauts caurums... es zināju, ka no tā es neaizbēgšu, tomēr turpināju skriet....