Liesmas

Bella.

Es biju viena pļavā. Pāris sekundes es tā arī paliku guļot un jutu, kā manī lēnām mostas liesma. Es zināju, ka tās drīz pārņems visu manu ķermeni. Bet tad es atcerējos: man ir jābēg. Man ir jātiek prom no šīs vietas, lai mani nevarētu atrast ne vilki, ne arī Lorēns, pirms es esmu spējīga sevi aizstāvēt. Man ir jāizdzīvo un jāpasargā Čārliju.

Man ir jābēg! Bet kā? Man nav spēka. Mani lēnām pārņem tumšs bezspēks...Jā, Lorēns izsūca no manis daudz asiņu... Manas rokas un kājas ir tik ļoti smagas. Un viss ap mani griezās un es nespēju piecelties. Es spēju tikai rāpot un līst. Un mani lēnām, bet neatlaidīgi sāka pārņemt sāpes. Es līdu un līdu, bet mani spēki izsīka un es saritinājos zem kāda liela paparžu pudura.

Sāpes bija mulsinošas.

Tieši tā – es biju apmulsusi. Nespēju saprast, nespēju notiekošajā saskatīt loģiku.

Mans ķermenis mēģināja sāpes apspiest. Es atkal un atkal kritu tumsā, kas izdzēsa daudzas sekundes vai varbūt pat minūtes moku un padarīja realitātes apzināšanos vēl grūtāku.

Mēģināju nošķirt bezsamaņu un samaņu.

Nemaņa bija melna, un šajos brīžos tik ļoti nesāpēja.

Samaņa bija sarkana, un sajūta bija tāda, it kā mani zāģētu uz pusēm, it kā mani notriektu autobuss, it kā mani dauzītu boksa čempions, it kā mani mīdītu buļļi un it kā mani iemērktu skābē, it kā tas viss notiktu vienlaikus.

Samaņa bija apziņa, ka ir kaut kas daudz svarīgāks par visām mokām, tik nespēju atcerēties, kas.

Jutu, ka aizslīdu, - nebija nekā, pie kā pieturēties.

Nē! Man bija jādzīvo. No manis bija atkarīgs Čārlijs.... Un Džeikobs!

Karstums bija tik īsts, ka bija grūti uztvert to kā iedomu augli.

Karstāks.

Nu jau kļuva nepatīkami. Pārāk karsti. Neizturami karsti. Karstums bija manī pašā.

Liesma kļuva stiprāka. Tā auga un svilināja, un atkal auga, līdz bija spēcīgāka par jebko, ko kādreiz biju sajutusi un izdzēsa visas domas.

Caur ugunsgrēku, kas plosījās manās krūtīs, es sajutu pulsu un apjautu, ka esmu atkal atradusi savu sirdi, taču nu jau vēlējos, kaut nebūtu to uzgājusi. Gribēju pacelt rokas, pārplēst krūtis un izraut no tām savu sirdi. Es biju gatava darīt jebko, lai tikai izglābtos no mokām. Bet es nejutu savas rokas un nespēju pakustināt ne pirkstu.

Salīdzinājumā ar pašreizējām sajūtām tas, kā Džeims bija salauzis manu stilbu, šķita tīrais nieks. Tas bija tikpat kā gulēt dūnu pēlī. Tagad es būtu ar mieru to paciest kaut simt reižu! Simts lūzumu. Es to paciestu un justos pateicīga.

Liesma dega arvien karstāk, un man gribējās kliegt. Lūgties, lai kāds mani nogalina tūlīt pat, pirms jāizdzīvo vēl kaut sekunde neizturamo sāpju. Bet es nespēju pakustināt lūpas. Es jutos kā mikroviļņu krāsnī ielikta mērces bundža – iekšēji degoša un gatava eksplodēt no iekšējā spiediena.

Mani apņēma liesmas, kas izgrauza ceļu no sirds un neizturami sāpīgi izplūda plecos un vēderā, applaucēja rīkli un laizīja manu seju.

Kā dēļ man eksistēt? Kā dēļ man izciest šo degšanu? Alise teica, ka tā turpināsies apmēram trīs dienas. TRĪS DIENAS!!! Kas ir tā vērts? Vienīgas, kura dēļ es esmu vēlējusies to izciest, mani vairs negrib. VIŅŠ ir mani pametis! Man vairāk neviena nav... Vēlējos tikai nomirt. Kaut es nekad nebūtu piedzimusi! Mana dzīvība nebija tādu sāpju vērta. Nebija to vērta, lai es paciestu sāpes vēl viena sirdspuksta garumā. Un tad es atcerējos – Čārlijs! Man ir kā dēļ to visu izciest... Čārlijs, tētis... Man ir viņu jāpasargā. Jāpasargā no vilkiem, no Lorēna, no Viktorijas... Jā, viņa dēļ es to varēšu. Es beidzot vairs nebūšu vājā, neveiklā Bella. Es būšu jauna un uzlabota! Tikai man ir šis jāiztur... un jāiztur klusējot, lai mani neatrastu... Es zinu, ka tas ir iespējams... tam ir jābūt izdarāmam, jo es zināju, ka Kārlails degot klusēja, lai viņu neatklātu. Bet vai es to varu? Man ir jāvar... un liesmas atkal izdzēsa manas domas...

Ļauj man mirt, ļauj man mirt, ļauj man mirt!...

Drausmīgās mokas un mēmie kliedzieni, lūdzoties, kaut nāktu nāve, vilkās nebeidzami ilgi. Nebija nekā cita. Pat laika nē. Sāpes šķita bezgalīgas, tām nebija ne sākuma, ne beigu. Laiks šķita apstājies šajā sāpju mirklī.

Nebeidzamais ugunskurs turpinājās.

Varbūt pagāja sekundes, varbūt nedēļas vai gadi, bet beidzot laiks sāka kaut ko nozīmēt.

Vienlaikus notika divas lietas, kas izauga cita no citas tā, ka es nezināju, kura nāca vispirms: laiks atsāka ritēt, un es kļuvi stiprāka.

Jutu kā pakāpeniski atgriežas vara pār pašas ķermeni, kā lēni atslābst sastingums. Tā bija pirmā pazīme, ka mans laiks sācis ritēt. Es apzinājos, ka spēju pakustēties. Apzinājos, un atsāku līst uz priekšu. Un es atkal līdu caur sūnām, caur papardēm, caur kritušiem zariem, pāri kritušiem kokiem...

Un es atcerējos, kāpēc man nevajadzētu kliegt. Kaut gan tas joprojām likās neiespējami, atcerējos, ka kaut kas tomēr varēja būt šo mocību vērts.

Lai mani neviens neatrastu, centos apvaldīt un ieslodzīt ķermenī kliedzienus, kas lauzās uz āru, es joprojām degu, taču šķita, ka, atšķirībā no laika, kad mani bija pārņēmis bezspēks, es vairs neesmu piesieta pie staba, tagad likās, ka turos pie tā, lai paliktu sārtā.

Mana dzirde kļuva arvien asāka, un es varēju saskaitīt sirds drudžainos, dobjos pukstus, kas iezīmēja laika ritumu.

Varēju saklausīt seklos elpas vilcienus, kas izlauzās man caur zobiem.

Varēju sadzirdēt koku šalkoņu un retas putnu dziesmas.

Un es varēju dzirdēt netālu no manis soļus... skrienoša milzīga dzīvnieka soļus. Es sastingu. Palīdu zem papardēm un pieplaku zemei un lūdzos, lai mani neviens neatrastu... Sekundes ritēja, un es vairs nedzirdēju nekādu kustību.. nevienu lieku skaņu... Un tad, pus metru no manis klusām nostājās četras milzīgas brīna vilka kājas! Viņš apstājās, tad pielika degunu pie zemes un ostīja zāli, kaut ko meklēdams. Meklēdams mani! Es aizturēju elpu un centos nekustēties, un lūdzos... Es lūdzos tā, kā vēl nekad nebiju savā mūžā lūgusies! Es lūdzos, lai šis briesmonis mani neatrastu, lai šinī mirklī Čārlijs nebūtu mežā, lai vilks neatrastu Čārliju! Lūdzot es biju aizmiegusi acis, kad tās pavēru, vilka vairs nebija! Viņš bija pazudis tik pat pēkšņi kā parādījies. Es nedroši izelpoju un ievilku nedrošu elpu... un klausījos... klusums, tik lapu šalkoņa un putnu dziesmas un ūdens... tekošs ūdens. Es sāku lēnām savu iesākto ceļu, jo man bija jātiek prom no vietas, kur atradās milzīgais vilks! Es nolēmu virzīties upes virzienā. Ja man izdotos tikt tai pāri, vilki varbūt mani vairs neuzostu...

Pamazām kļuvu stiprāka un es spēju ne vairs tikai rāpot, bet arī piecelties kājās un skriet lēnā grīļīgā solī. Un arī manas domas bija skaidrākas. Lai arī mani joprojām plosīja uguns, tomēr es spēju tikt līdz upei un pat tai pāri – vispirms gar kādu upē iekritušu koku un tad mani parāva straume, kas mani aiznesa līdz kādam citam nolūzušam un upē iekritušam kokam otrpus upei, taču krietnu gabalu lejup pa upi. Man šķita, ka aukstais upes ūdens kaut daļēji dzēsīs liesmas manī, bet nekā – liesmas palika un turpināja mani plosīt. Es izrāpos no upes un nokļuvu paparžu klajumā. Es sāpju nomocīta nokritu pie zemes, taču galvā bija bezgala daudz vietas domām. Vieta apsvērt notikušo, paraudzīties nākotnē un joprojām – nebeidzami daudz vietas ciešanām.

Un vieta raizēm.

Cik ilgi? Cik sekundes es vēl degšu? Desmit tūkstošus? Divdesmit? Vēl dienu – astoņdesmit sešus tūkstošus un četrus simtus sekunžu? Vēl ilgāk? Vai es vēl nebiju pārvērtusies par ogli, kā man pašai šobrīd likās? Šķita, ka nu jau man būtu jāizskatās pēc kaudzītes pārogļojušos kaulu. Ik šūna manā ķermenī bija sadegusi un kļuvusi par pelniem.

Es dzirdēju visu. Es dzirdēju putnus, es dzirdēju lapas, vēju, upi, klusus zvēru soļus otrpus upei, tālumā braucošu mašīnu un tajā skanošu mūziku... Vai tad es biju tik tuvu ceļam? Es, par spīti sāpēm, piecēlos kājās un dīvainā kārtā jutos spēcīgāka kā jebkad. Es apskatījos apkārt un izbrīnā iekliedzos – otrpus paparžu klātajai pļaviņai stāvēja tik ļoti pazīstamais, līdz sāpēm mīļais, bālais, saltais nams! Ups! Es taču nedrīkstēju trokšņot! Māja. Man jāpaslēpjas mājā. Un es, pati pārsteigta par savu spēku pēc visa izciestā, pārskrēju pāri pļaviņai. Bet kā es tikšu iekšā? Vai man varētu būt tāda laime, ka durvis būs neaizslēgtas? Paraustot stikla durvju rokturi, sapratu, ka tāda laime man nav lemta... Sāpju un izmisuma plosīta es dusmās sabruku uz lieveņa un triecu dūri pret stiklu... Tas izbira! Kā tas ir iespējams!? Protams, es savā mūžā esmu saplēsusi vairākas stikla durvis, bet ne jau ar savu spēku! Es varu izlidot cauri stiklam, bet ne jau sasist...

No mana izbrīna mani izrāva tālumā atskanējušā vilka gaudošana. Man ir jāslēpjas! Es piecēlos un caur izsisto rūti ielīdu mājā... mani apņēma līdz sāpēm pazīstamas smaržas un priekšmeti. Nu manu sirdi ne tikai plosīja liesmas, bet arī sāpīgas atmiņas. Nē, man jātiek no šejienes prom! Un es skrēju cauri dzīvojamai istabai kāpņu virzienā. Es, klupdama un krizdama, skrēju pa kāpnēm pat, nemanot, kurā stāvā esmu un pa kurām durvīm ieskrēju kādā istabā... Izskrēju tai cauri un sabruku kādas citas, praktiski tik pat lielas telpas tālākajā stūrī. Sabrūkot es uzrāvu sev virsū kaut kādas lupatas, bet mani tas vairs neuztrauca, jo sāpes izmainījās.

Tās pamazām sāka pagaist no roku un kāju pirkstu galiem. Sāpes atkāpās lēnām, bet vismaz tas notika. Tās noteikti ir beigas. Sāpes aprimst...

Laikam tās arī bija beigas. Uguns manā rīklē tagad dega citādi. Tā ne tikai dedzināja, bet arī kaltēja. Biju izžuvusi kā tuksnesis. Tikai izslāpusi. Degoša uguns un svilinošas sāpes...

Atkal kļuva ļaunāk: uguns manā sirdī sāka dedzināt karstāk.

Kā tas bija iespējams?

Mani jau tā pārāk ātrie sirdspuksti kļuva straujāki – uguns lika tai uzņemt jaunu, drudžainu ritmu.

Uguns atkāpās no manām plaukstām, atstājot tās svētlaimīgi nesāpīgas un vēsas. Bet tā virzījās uz manu sirdi, kas dega karsta kā saule un pukstēja trakā ātrumā. Istabā nebija nekā skaļāka par manu trauksmaino sirdi, kas sitās uguns ritmā.

Roku locītavas un potītes bija brīvas no sāpēm. Tur uguns bija pilnīgi izdzisusi, bet to aizēnoja drausmīgas sāpes sirdī.

Uguns vēl karstāk šāvās caur manām krūtīm, ieplūstot sirdī no elkoņiem un ceļgaliem.

Un tad – vai!

Sirds pēkšņi sarāvās un sāka dunēt manās krūtīs kā helikoptera propellers, apdullinošā nepārtrauktā skaņa bija kā ieslodzīta manā krūškurvī. Krūtīs uzliesmoja jauna uguns, it kā uzsūcot atlikušās liesmas no pārējā ķermeņa. Mana mugura izliecās, it kā uguns būtu mani satvērusi aiz sirds un rautu augšup.

Es sabruku atpakaļ guļus uz zemes un sākās cīņa – mana auļojošā sirds sacentās ar uzbrūkošo uguni. Zaudēja abas. Uguns bija nolemta iznīcībai, jo bija aprijusi visu, kas spēja degt. Mana sirds traucās uz pēdējo pukstu.

Uguns koncentrēja pēdējo, neciešamo uzliesmojumu vienīgajā vēl cilvēciskajā orgānā. Uzliesmojumam atbildēja dobjš, tukšs puksts. Mana sirds vēl divas reizes noraustījās un klusi iepukstējās vēl pēdējo reizi.

Valdīja klusums. Nebija dzirdama neviena skaņa. Pat manējā elpa ne.

Mirkli spēju saprast tikai to, ka man vairs nesāp.

Un tad es atvēru acis un izbrīnīta pavēros apkārt.